10 iemesli, kādēļ jārunā ar bērniem par naudu

1.    Kopā pavadīts laiks ar saturu, veselīgāk nekā pie datora

“Vakar pavadījām vakaru visa ģimene kopā”, ar lepnumu stāsta kāda kolēģe. Sarunai ritot, nojaušu, cik atšķirīgi saprotam vārdu “kopā”. Manuprāt, atrodoties vienā telpā, bet blenžot katram savā gadžetā, vakars ir pavadīts vienatnē vai, labākajā gadījumā, divatā…..ar datoru, planšeti vai viedtālruni. Sarunāšanās savā starpā mums vispār ir kļuvusi par visai eksotisku parādību, bet, ja tā labi padomā, tas nemaz nav grūti - ieplānot kaut vai 15-20 minūtes sava laika sarunām ar bērnu. Kad pirmie “dežūrjautājumi” (kas interesants šodien/vakar bija skolā/ bērnudārzā, ko jaunu uzzināji, iemācījies, utt.) bērnam ir uzdoti, aicinām pievērsties kādai konkrētai tēmai, piemēram, naudai, finansēm. Saturīgo sarunu vari lieliski apvienot ar pastaigu svaigā gaisā, ar garlaicīgo nīkšanu sastrēgumos, pagulēšanu blakus pirms miedziņa. Sarunājoties tiek trenēta bērna prasme izteikties, paust savu viedokli, argumentēt. 

Emocijas, kuras sarakstoties paužam ar dzelteno sejiņu palīdzību, nu ir jāmācās izteikt, izmantojot latviešu valodas vārdu krājumu. Izaicinoši? Iespējams ne tikai bērnam...

2.     Praktiskas zināšanas, iespēja uzklausīt pieaugušo pieredzi

Sarunas par naudu sniedz bērnam jaunas zināšanas. Izvēlies vienu konkrētu jautājumu, piemēram, kā mēs ieguvām savu pirmo dzīvesvietu un uzdod bērnam jautājumus par šo tēmu. Aicini bērnu izteikt savas versijas par dažādām iespējām tikt pie savas dzīvesvietas. Izstāsti jūsu ģimenes stāstu (sakrājām naudu pirmajai iemaksai, paņēmām kredītu, dzīvojam kopā ar vecvecākiem, īrējam, utt.). Izstāsti, kādas vēl ir alternatīvas, pieminot citu sev zināmo ģimeņu pieredzi mājokļa iegādē. Bērns, to uzklausot, gūs neatsveramu pieredzi un sapratni par to, ka viņam pieaugot būs vairākas iespējas un tas, kuru no tām viņš izvēlēsies, būs atkarīga tikai no viņa paša. Bērns būs dzirdējis vairākus redzējumus, pamatojumus vienai vai citai izvēlei un turpmāk, saskaroties ar konkrēto tēmu, viņam jau būs zināšanas un viedoklis.

3.     Redzesloka paplašināšana, jaunas zināšanas, praktiski padomi, reāli piemēri

Runājot ar bērnu par naudu, mēs viņam ne tikai iedodam jaunas zināšanas, bet varam dalīties savā pieredzē. Šeit kāds varētu klusi iedomāties “Pats neesmu nekāds finanšu guru, ko gan varu iemācīt savam bērnam. Lai mācās pats”. Un tieši šeit sākas problēma, jo nerunājot par naudas tēmu, mēs iedodam bērniem pārliecību, ka runāt, domāt un plānot savas finanses ir pilnīgi mazsvarīgi, jo viss notiek pats no sevis, tā teikt, kā ir, tā ir. Nāksies apbēdināt – ir tā, kā mēs gribam, lai būtu. Tūlīt pat mums varētu rasties karsta diskusija par tēmu kurš, ko un kā ietekmē mūsu dzīvēs, tādēļ minēšu vienu piemēru. 

Ģimene dzīvo “no algas līdz algai” un apgalvo, ka ceļojumiem naudu atlicināt neizdodas. Pēc vairākām tikšanās reizēm viņi piekrīt eksperimentam – uzreiz pēc algas dienas iedot 30 eiro pie manis glabāšanā, neko citu savā finanšu uzvedībā nemainot. Paiet mēnesis, pienāk nākamā algas diena un – tavu brīnumu – rezultāts tieši tāds pats kā iepriekšējos mēnešos: kontā nulle. BET. BET! Pie manis ir viņu 30 eiro uzkrājums. 

Nu? Kurš nosaka mūsu labklājību? Vēl joprojām apgalvosi, ka valdība, nodokļu politika, darba devējs? Eksperimentē un dalies atklājumos ar saviem bērniem. Tas ir aizraujoši! 

Brīžos, kad stāstām bērniem savas pārdomas, šaubas vai pat lūdzam bērna viedokli attiecībā uz kādu lielāku pirkumu, mēs būtiski stiprinām saikni ar viņu. Bērns, dzirdot, ka viņa mamma vai tētis nav īsti droši par kādu jautājumu vai ir kļūdījušies un dzird vecākus to atzīstam (nevis izmisīgi meklējam vainu ārējos apstākļos), saprot, ka arī pieaugušie drīkst kļūdīties. Un ja jau pieaugušie drīkst kļūdīties, bērni jau nu noteikti! 

Tas ir brīnišķīgi - darīt un kļūdīties (čempionam pirms zelta medaļas saņemšanas vispirms ir tūkstošiem reižu jāzaudē. Tas ir likums). Bet vēl jaukāk, ja par savām kļūdām, pārdzīvojumiem un šaubām bērns var pastāstīt vecākiem un gūt atbalstu. Sarunas par naudu, iespējams, ir sākums kādai daudz dziļākai, nopietnākai sarunai, kuru vienkārši tāpat uzsākt ir ļoti grūti.

-         “Mammu, nopirksi man šito?”

-         “Nē, bērniņ, šobrīd man tam nav naudas”

-         “Nu tad aizej uz bankomātu un paņem”

Kaut kas pazīstams? Protams! Iedomājies situāciju bērna acīm: pirms dodaties iepirkties uz vietām, kur nepieņem maksājumu kartes vai kādos citos gadījumos, kad nepieciešama skaidra nauda, mēs labākajā gadījumā skaļi komentējam, ka vēl nepieciešams aiziet līdz bankomātam, jo jāpaņem nauda. Mēs taču parasti nesākam skaidrot, no kurienes tā tur gadījusies, cik varam izņemt, kādēļ ir situācijas, kad mēs varam saņemt naudu no bankomāta, bet kāds cits - nevar, vai otrādi. Mēs vienkārši aizejam un paņemam. Un vai vecāki nav īsti riebekļi, jo tad, kad viņiem vajag naudu, viņi aiziet un paņem, bet tad, kad bērns lūdz kaut ko nopirkt - tad mums naudas nav….? Saruna par naudas neaugšanu kokos ir ārkārtīgi nozīmīga, ja vien skaidrojuma vietā neaprobežojies ar šo pašu frāzi “ko tu iedomājies, nauda kokos neaug”. 

Sakopo visu savu pacietību, zināšanas (ja nepieciešams, ņem talkā grāmatiņu “Naudiņš mācās saprast naudu”, pieprasi grāmatas pielikumu “Palīgs vecākiem”) un stāsti, jautā, diskutē. 

Pēc iespējas saprotamāk bērnam centies izskaidrot, kas ietekmē tavu ienākumu līmeni, kur jūs tērējat naudu, kas ir obligātie maksājumi (īre, apkure, elektrība, pārtika, utt) un cik varat atļauties tērēt mirkļa iegribās.

Lieliski, ja dodat bērnam kabatasnaudu. Tas attīsta bērnā prasmi plānot savus tēriņus.

Ja jūsu ģimenē kabatasnauda netiek bērniem dota regulāri, bet gan dodat, kad bērns lūdz vai ir konkrēta nepieciešamība (piemēram, ekskursija vai kas līdzīgs), bērnam tu iemāci tieši to, ko nevajadzētu – savus ienākumus, tātad arī tēriņus, plānot nav nepieciešams, jo vecāki vienmēr iedos naudu, kad tā būs nepieciešama. Tikai pieaudzis, tavs bērns izjutīs sekas tā pa īstam un daudz sāpīgāk – neplānotu ieņēmumu un izdevumu problēmas tiks risinātas ar ātro kreditētāju palīdzību. Un milzīgiem procentiem, protams. Vai tā ir nākotne, ko novēli savam bērnam?

Sarunas par naudu stereotipiski ir “pieaugušo sarunas”. Diemžēl reti kurā ģimenē bērni tiek uztverti tāpat kā pieaugušie. Bet cik ļoti bērni to vēlētos! Pavēro ar kādu gandarījumu un lepnumu tavs bērns veic pieaugušo darbiņus, piemēram, sakuļ putukrējumu, skalda malku, pļauj zāli, griež salātus, izvēlās augļus no veikala stenda, norēķinās veikalā par pirkumiem. Viņš to var, pat, ja viņam ir tikai pieci gadi. Mūsu ģimenēs mēs nekad neesam ar bērniem gājuši aiju-aiju vai pičiņu- pačiņu, tasījuši cisu, ņammājuši vai devušies tipu-tapu. Mans Kārlis mizoja kartupeļus 2 gadu vecumā, bet trīs gados zāģēja kritušos bērziņus malkai. Man nebija bail par traumām? Un kā vēl bija! Uzticies bērnam un ļauj viņam parādīt, uz ko viņš ir spējīgs! 

Runā ar bērnu kā ar pieaugušo un tu ieraudzīsi pieauguša cilvēka rīcību. Jebkurš mēs vēlamies, lai mūs novērtētu, pamanītu un mums uzticētos. Tad kādēļ ar bērniem būtu jābūt savādāk?

Naudas tēma ir tikai viens no piemēriem, ar ko varam parādīt, cik nopietni uztveram savu bērnu. Varam parādīt, ka viņam uzticamies un uztveram tikpat nopietni kā lielo māsu, vīru vai sievu. Atceries – dots devējam atdodas: ieklausīsies savā bērnā, viņš ieklausīsies tevī, uzticēsies viņam, saņemsi pretī to pašu! Tavs bērns ir tavs spogulis.

Šis būtu piemērots brīdis, lai atgādinātu, ka naudas lietas bērniem varam iemācīt ar savu piemēru, nevis gudrām runām. Mēs, vecāki, saviem bērniem esam autoritātes un viņi pat neapzināti vēlas mums līdzināties, atdarinot mūsu uzvedību, tādēļ daudz būtiskāk ir tas, ko mēs darām, nevis tas, ko sakām. Ja tavi darbi nesaskan ar taviem vārdiem, tu rādi nelāgu piemēru.

“Šovakar nekādi našķi”, teica mamma savai septiņus gadus vecajai meitai un ielika vīna pudeli savā iepirkumu grozā…

Nebrīnies, bet gan priecājies, ja šajās sarunās tu arī pats nonāc līdz kādai jaunai atziņai. Tas ir lieliski, ja esi tik spēcīgs, lai atzītu sev, ka tu arī kaut ko nezini. Ja vari sev pateikt, ka tev arī šajā personīgo finanšu spēles laukumā šis tas ir pavisam svešs un nezināms. 

Tikai spēcīgi cilvēki spēj atzīt savu vājumu, pārējie tēlo ērgļus.

Mums dzīvē tik daudz lietas ir jāiemācās no nulles – staigāt, runāt, nečurāt gultā, lasīt, rakstīt, utt. Starp citu – arī pareizi apieties ar naudu. Tā arī ir prasme, kuru mēs apgūstam. Vai arī neapgūstam...  Pareizi rīkoties ar naudu ir jāiemācās, šī prasme nav nekāds izņēmums. Diemžēl nepiedzimstam kā finanšu virtuozi. Lielākā bēda ir vēlmē to apgūt.

Spilgtākai situācijas ilustrācijai minēšu šādu salīdzinājumu: zīdainis, mācoties staigāt simtiem reižu ceļas un atkal krīt, ceļas un atkal krīt. Līdz brīdim, kamēr ir iemācījies noturēties kājās un spert soļus uz priekšu. Neesmu redzējusi zīdaini, kurš pēc dažiem pirmajiem kritieniem nolemj – nav jēga mācīties, es nekad neiemācīšos staigāt, tādēļ labāk nemaz nemēģināšu.

Kādēļ mēs, pieaugušie dažkārt uzvedamies vēl sliktāk kā zīdaiņi? Kādēļ atsakāmies mācīties kļūdoties un balstām savu pieredzi uz vienu neveiksmīgu mēģinājumu? 

Iespējams, tieši tādēļ finanšu jautājumos esam tieši tur, kur esam – ar milzīgu kredītu nastu, finanšu ieradumiem dzīvot no algas līdz algai un nebeidzamām savu slinkumu attaisnojošām atrunām (piemēram, naudu krāt nav jēga, jo visu “apēdīs” inflācija, dzīvokli izīrēt nevajag, jo īrnieki visu izdemolēs un aizbēgs nesamaksājuši, uzņēmējdarbību uzsākt nav nozīmes, jo nodokļu sistēma valstī ir neadekvāta, utt).

Varam saņemties, paskatīties uz sevi no malas un GODĪGI izvērtēt, kuras prasmes un atziņas vēlamies nodot saviem bērniem, bet kuras – nē? Sākam ar savām domām (arī uzskatiem), kuras neizbēgami pārvēršas vārdos un tad - darbos. Jo ātrāk sāksim, jo ātrāk izdarīsim nepieciešamās kļūdas, kas novedīs mūs pie izcilā rezultātā. Labklājības formula ir nepielūdzama: kļūda, kļūda, kļūda, panākums! Jo ātrāk sāksim formulu pielietot, jo ātrāk nonāksim līdz panākumiem. Tieši tāpat arī mūsu bērni. 

Tas, ko mēs viņiem varam uzdāvināt šodien, ir iespēja kļūdīties. Tā ir labākā dāvana! Bērnībā ar nelielu kabatasnaudas summu kļūdīties ir daudz veselīgāk nekā, saņemot pirmo algu. Vai arī vēl otro, trešo, kārtējo….

10.   Izaudzināt finansiāli veiksmīgāku jauno paaudzi

Mūsu bērnībā vecāki ar mums par naudu nerunāja. Nebija pieņemts. Ja manās rokās nonāca nauda, pārvaldīju to kā mācēju. Padomju laikos īsti ko pirkt jau arī nebija, tādēļ prasme krāt kādam lielākam pirkumam nebija visai attīstīta. Šajā periodā lielu atbalstu guva, piemēram, teiciens “laba daudz nevajag”, tādējādi mierinot sevi, ja neizdevās paķert tik daudz šokolādes sieriņus, cik kārojās. Tajā pat laikā turēt naudas žūksni vienmēr gatavu bija jāspēj – ja nu pēkšņi “izliek” kādu deficīta preci veikala plauktā… Šodien plaukti ir pilni, tik naudas krājumi ne vienmēr ir atbilstoši. Ko ar to vēlos teikt? Mūsu bērnības/jaunības pieredze ne vienmēr derēs mūsu bērniem. Tas, ko mēs iemācījāmies bērnībā, ne vienmēr der mums šodien, jo pārāk daudz kas ir mainījies. Tā teikt, citi laiki, citas tradīcijas. Ja pavisam godīgi, tad mums nekas cits neatliek, kā mācīties atkal no jauna. Un šoreiz jau kopā ar saviem bērniem.

Mācoties kopā, mēs sev dāvinām vairākas brīnišķīgas iespējas:

·        paplašināt savu redzesloku,

·         paskatīties uz saviem aizspriedumiem citām acīm,

·        atļaut sev atzīties, ka vēl jāmācās,

·        noticēt, ka nekas vēl nav zaudēts,

·        uzdrošināties darīt savādāk!

Kurš teica, ka laba daudz nevajag? Mums vajag!

Jolanta

Bērniem par naudu