Budžets nedrīkst būt svešvārds nevienā ģimenē

Dzirdot vārdu budžets, parasti mūs pārņem divējādas domas - vieniem tas asociējas ar grāmatvežiem, uzņēmējdarbību, peļņas vai zaudējumu aprēķinu, bet citiem - valsts budžets, miljoni, budžeta deficīts, utt. Reti kurš šo vārdu pirmkārt asociē ar savu personīgo vai savas ģimenes budžetu. 

Manuprāt tieši šajā apstāklī slēpjas daudzu likstu sakne. 

Neesam pieraduši domāt  par savu ienākumu - izdevumu attiecību kā matemātisku vienādojumu vai nevienādību. Bet vajadzētu, ai kā vajadzētu! 

Atkal un atkal vēlos uzsvērt, cik  milzīga loma bērna audzināšanā un skološanā ir mums, vecākiem. Mēs sapņojam par to, kā mūsu bērni, iekāpuši pieaugušo pasaulē, kļūs par veiksminiekiem, ātri un bez problēmām spēs pieņemt pareizos lēmumus, mācēs  prasmīgi apieties ar naudu, spējot to nopelnīt bez pārcilvēciskas piepūles un investēs tā, lai nauda pelnītu naudu. Brīvajā laikā paši ceļos, vedīs ceļojumos savus vecākus, t.i. mūs, īsi sakot, iedzīvinās reālās situācijās lielu daļu mūsu cerību un sapņu. 

BET. Mīļā mamma, dārgais papucīt, ko Tu dari, lai ieliktu savā atvasē iespējami stabilus pamatus lielās dzīves būvei? 

Viss sākas ar piemēru, kuru sniedzam mēs. Bērniem piemīt dabas dots talants mācīties, kopējot, atkārtojot. Tieši vai netieši, bērns kopē mūsu uzvedību, attiecības, attieksmi pret savu veselību, draugiem, pienākumiem un, jā, arī pret naudu. 

Vai mēs ar savu piemēru, kaut vai sarunām pie vakariņu galda, mācām bērnam to, ko viņā vēlāk ceram ieraudzīt? Vai ģimenes budžets ir jūsu ģimenes sarunu tēma kaut vai reizi mēnesī? 

Mēs savā ģimenē ne tuvu neesam ielikuši bērnos, ko mums šķiet, būtu jāieliek. Mēs esam ceļā “uz” un iespējams, tāpat, kā Rīga nekad nebūs gatava, mēs nebūsim parliecināti, ka nu esam izdarījuši visu, kas mūsu spēkos, lai Kārlis un Laura neapjuktu pieaugušo finanšu pasaulē. 

Ko mēs darām? Cenšamies reizi nedēļā apspriest mūsu budžeta jautājumus, kur vīrs parasti ir “ziņotājs” par esošo situāciju (jo veic tēriņu uzskaiti), bet mēs “pieņemam zināšanai” un izdarām attiecīgos secinājumus. Piemēram, zinot, ka mēnesī izklaides kontā ir iebudžetēti 80 eur, mums ir viegli pieņemt lēmumu uz kino šomēnes neiet, ja izklaidei paredzēto naudu esam jau gandrīz iztērējuši. 

Bērni nedusmojas un nav vajadzība bārstīties ar frāzēm “mēs nekad, nekur neejam”, jo ir līdzatbildīgi par jau iztērētajiem 80 eur šomēnes. 

Visiem ir daudz vieglāk pieņemt lēmumu, zinot, ka budžets ir ierobežots un mamma vai tētis nevar tā  vienkārši aiziet uz bankomātu un paņemt vēl. 

Kopīga lēmumu pieņemšana rosina bērnā prasmi plānot, izdarīt izvēles un pēc tam atbildēt par pieņemto lēmumu sekām. Līdzīgi var cīnīties ar mazā bērna dīkšanu veikalā - nedēļas sākumā vienojoties, kāds būs saldumu vai mazmantiņu budžets un strikti ievērojat to brīžos, kad veikalā atkal izceļas kārtējā diskusija, kas parasti sākas ar “mammu, zini ko? Nopērc man šito”. 

Kad Kārlis bija tik mazs, ka vēl nepazina ciparus, bet jau mācēja skaitīt līdz 10, mēs viņa nedēļas saldumu un mazmantiņu budžetu izteicām kastaņos (tas vienkārši sākās rudenī, kad bija kastaņu sezona, bet var izmantot  arī jebko citu). Kārļa budžets bija 10 kastaņi nedēļā. Izvēloties kaut ko sev veikalā, mēs viņam “tulkojām”, cik kastaņus maksās viņa izvēlētā prece (noapaļojām, dažreiz improvizējām). Mums tas strādāja izcili un Kārlis iemācījās spert pirmos soļus sava personīgā budžeta plānošanā. 

Protams, izdošanās priekšnosacījums ir vecāku aktīva iesaistīšanās un vēlme bērnam iemācīt domāt, darīt un atbildēt par saviem darbiem. 

Lai mums visiem izdodas! 

Jolanta

Bērniem par naudu

Nav komentāru

Komentēt